Piektdiena. Šīs nedēļas vizītes pie ārstiem jau nogurdinājušas līdz bezspēkam. Arī šorīt kārtējā, ko gandrīz nogulēju..labi, ka tuvu dzīvoju, un uzzināju cik minūtēs varu būt extra gatava un nokļūt līdz poliklīnikai. Domāju šo rekordu diez vai kāds pārspēs.. Pateicība dakterei, ka paņēma, viņa vispār man tāda cilvēcīga, reti sastopams eksemplārs. Tiesa līdz viņu atradu, izgāju cauri ellei un neprofesionālai attieksmei. Var teikt Visums mani atalgoja, ar dakteri, kura saprotamā valodā visu izstāsta un izturas pieklājīgi, un Galvenais mēģina atrast īsto cēloni konkrētai situācijai, nevis noveļ visu uz vecumu :)) kam šajā konkrētajā gadījumā nav absolūti nekāda sakara, kā izrādījās;))

Lai nu kā, taču planētu stāvoklis ietekmē visu un visus, lai arī kā kādam to negribētos atzīt. Arī mani, vienīgā atšķirība, ka spēju to pamanīt un atpazīt un attiecīgi rīkoties, kaut gan ne vienmēr izdodas. Taču es cenšos un turpinu darīt, pētīt.

Nu jā, piektdiena ienesa jaunas vēsmas, jeb ķermenis noreaģēja uz visu iepriekšējo mēnešu sakrātā, ar interesantu reakciju.

Ko tādu nebiju piedzīvojusi. Ir aizdomas un nojausma, kas notika, taču vēl turpinu meklēt atbildes. Fizikā tā izpaudās kā milzīga sāpe un vienīgais ko vajadzēja, bija tuvu cilvēku atbalsts, bet..

Es ļoti reti, praktiski nekad, neprasu atbalstu, taču šoreiz pārkāpu sev pāri, un lūdzu..

Sāpīgākais bija tas, ka mani vārdi netika sadzirdēti.. atlikti.. atlikti.. pārcelti uz nākamo dienu.. pēc tam vēl uz citu...

Stāsta morāle: 1) Tu nekad nezini ko kādam cilvēkam nozīmē tavs apskāviens, vienkārši klātbūtne, neskopojies ar to, esi dāsns. Cilvēciskās Mīlestības nekad nevar būt par daudz, it īpaši, ja otrs tev ir svarīgs.