Separācija no vecākiem
Tas ir atdalīšanās posms, kam jāiziet cauri katram pusaudzim, jebkuram no mums. Kāpēc es saku pusaudzim, tāpēc, ka tieši tas ir īstais un pareizais brīdis, kad to izdarīt ar vismazākām traumām un sekām. Bet dzīvē viss ir savādāk, patiesi vārdi no dziesmas, un separācija nav notikusi pat 40 un 60 gados, un dažreiz pat nenotiek visas dzīves laikā. Neiedziļinoties dziļi ezotērikā, enerģijās un filozofijā, un runājot tīri mūsdienīgi to var ļoti uzskatāmi redzēt ikdienas dzīvē. Cilvēks, kurš vēl nav izgājis šo separācijas posmu gan uzvedībā, gan piedzīvotos notikumos to translē ļoti uzskatāmi. Katrai darbībai vai bezdarbībai ir sekas. Ja nav notikusi separācija no vecākiem, tā ļoti traucē izdzīvot patiesi savu dzīvi, ne mammas, ne tēva, ne vecmāmiņas. Esot šajā procesā cilvēks uzreiz pat to var neapzināties. Psiholoģijā izdala vairākās apziņas stadijas - bērns, pusaudzis un pieaugušais, un katrā šīm stadijām var atrasties jebkurā vecumā, jā, pat 50 gados sieviete var atrasties joprojām bērna apziņas stāvoklī un nodzīvot tā visu mūžu. Vai tas ietekmē apkārtējos? Jā. Vai tas ietekmē pašu sievieti? Jā. Tāpat arī vīrietis savos 60 joprojām var atrasties pusaudža apziņas stāvoklī un būt ok ar to. Bet ja paskatās godīgi un patiesi savā dvēselē un sirdī, tad īsti komforti un harmoniski nemaz nav. Cilvēkiem vispār ir tendence dzīvot zem daudz maskām un paši nemaz neievēro.
Noteikti esat sastapušies ar situāciju, kad kāds pazīstamais vienmēr jebkurā situācijā un stāstā atrod vainīgo? Visi citi ir vainīgi, tikai ne viņš? Ši ir tikai viena no spilgtākām pazīmēm, ka pieaudzis cilvēks joprojām ir bērna apziņas stadijā.